Vienlīdzība un nediskriminācija

Viss cilvēktiesību kopums balstās uz ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā noteikto, proti, ka:

„Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”

Apņemšanās nodrošināt šā vienlīdzības pamatprincipa ievērošanu ir ietvertas Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Padomes un Eiropas Savienības cilvēktiesību dokumentus, kas paredz noteikumus, kuri aizliedz diskrimināciju.

————

Svarīgs diskriminācijas aizliegums, ko paredz ANO cilvēktiesību līgums, ir noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 26. pantā. Tur noteikts, ka: „Jebkura diskriminācija jāaizliedz ar likumu, un likumam jāgarantē visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju”. Nozīmīgs ir arī minētā pakta 2. panta 1. punkts, jo tur ir noteikts, ka paktā paredzētās tiesības tiek nodrošinātas „bez jebkādas atšķirības” neatkarīgi no personas konkrētajām raksturīgajām īpašībām, piemēram, rases un dzimuma.

Gan ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (24. panta 1. punkts), gan ANO Konvencija par bērna tiesībām (2. pants) apstiprina, ka tajos noteiktās tiesības ir bez diskriminācijas jānodrošina visiem bērniem neatkarīgi no konkrētām raksturīgām īpašībām, piemēram, rases, dzimuma un politiskā viedokļa. „Invaliditāte” kā attiecīgās raksturīgās īpašības piemērs šādā saistībā ir ietverta ANO Konvencijas par bērna tiesībām 2. panta 1. punktā.

Diskrimināciju invaliditātes dēļ aizliedz ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) 5. pants. Saskaņā ar minētās konvencijas 2. punktu diskriminācija invaliditātes dēļ ietver jebkāda veida rīcību, kuras „mērķis” vai „sekas” ir tiesību liegšana invaliditātes dēļ – pieeja, kas atspoguļo to, kā „diskriminācija” ir tikusi iepriekš izprasta ANO cilvēktiesību līgumos. Turklāt UNCRPD 2. pantā ir skaidri noteikts, ka arī „saprātīga pielāgojuma” nenodrošināšana ir diskriminācija. Kā piemēru var minēt kādu lietu, kurā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja konstatēja, ka nav nodrošināts saprātīgs pielāgojums un tādējādi pieļauta prettiesiska diskriminācija, proti, [[HM pret Zviedriju]].8 Šī lieta attiecās uz sievieti ar invaliditāti, kura ar veselību saistītu iemeslu dēļ bija lūgusi atļauju uzcelt piebūvi savai mājai. Plānošanas iestāde noraidīja sievietes pieteikumu, neņemot vērā viņas invaliditāti, jo iestādes politika paredzēja šādu pieteikumu noraidīšanu attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā. ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja konstatēja, ka iestādei būtu bijis jāizskata, vai atkāpšanās no standarta pieejas būtu bijis saprātīgs pielāgojums, ņemot vērā ar pieteikuma iesniedzējas invaliditāti saistītos apstākļus.

Eiropas Padomes sistēmā diskriminācija saistībā ar konvencijā noteikto tiesību (tostarp [[tiesību uz taisnīgu tiesu]]9) izmantošanu ir aizliegta [[Eiropas Cilvēktiesību konvencijas]] 14. pantā.10

Eiropas Savienības sistēmā [[ES Pamattiesību hartas]] 21. pantā ir aizliegta diskriminācija jebkādu iemeslu, tostarp invaliditātes, dēļ saistībā ar ES tiesību aktu interpretāciju un piemērošanu. Tā kā starp ES tiesību aktiem ir vairākas [[direktīvas par krimināltiesībām]],11 tās ir jāinterpretē, ņemot vērā prasību nediskriminēt invaliditātes dēļ.

Ar procesuālo darbību saistīti pakalpojumu sniedzēji var diskriminēt personu tādēļ, ka tā ir bērns vai ka tai ir intelektuālās attīstības vai psihosociāli traucējumi. Tāpat viņi var kādu diskriminēt mijiedarbības dēļ, piemēram, ja persona ir bērns ar intelektuālās attīstības vai psihosociāliem traucējumiem.

Šāda diskriminācija var izpausties kā noteikumi, rīcība vai sistēmas, kuru mērķis ir nepamatoti ierobežot personas piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem, piemēram, noteikums, kas bērniem liedz izmantot advokātu, ir diskriminācija vecuma dēļ. Tāpat diskriminācija var izpausties kā noteikumi, rīcība vai sistēmas, kuras noved pie minētajām sekām praksē, pat ja tas nebija šādu noteikumu, rīcības vai sistēmu galvenais mērķis vai nolūks, piemēram, prasība, ka cilvēkiem ir jāspēj saprast sarežģītas teikumu struktūras, lai sniegtu liecību, visticamāk, diskriminēs gan bērnus, gan cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Turklāt vismaz saistībā ar invaliditāti diskriminācija var izpausties kā saprātīgu pielāgojumu nenodrošināšana.

Saprātīgs pielāgojums ir standarta procesu pielāgojums vai papildu atbalsts, kas vajadzīgs, lai izvairītos no personas nonākšanas nelabvēlīgākā stāvoklī tās fizisku, maņu, intelektuālu, psihosociālu vai citu traucējumu dēļ. Tādējādi ir jāveic konkrēti pasākumi, lai noteiktu, kāds pielāgojums vai atbalsts ir vajadzīgs, lai novērstu konkrētā indivīda iespējamo nelabvēlīgo stāvokli un arī lai nodrošinātu, ka vajadzīgais pielāgojums vai atbalsts tiek īstenots. Tas gan ir atkarīgs no ierobežojumiem saistībā ar „nepamatotu slogu” vai „nepamatotību”.

Tādēļ procesuālajās darbībās pielāgojumi var tikt īstenoti kā lielāks elastīgums saistībā ar to, kā tiesā sniedz liecību, piemēram, atļauja bērnam ar psihosociāliem traucējumiem runāšanas laikā uzgriezt muguru tiesnesim; ļoti regulāri pārtraukumi un piekļuve rotaļlietām vai lietām, kas samazina bērna sasprindzinājumu (piemēram, batuts vai iemīļots rotaļu lācītis); vai liecības sniegšana konkrētā dienas laikā. Saprātīga pielāgojuma nodrošināšanas pienākums var arī paredzēt atbalsta sniegšanu, piemēram, klātesoša starpnieka nodrošināšana, kas bērnam ar intelektuālās attīstības traucējumiem palīdz sniegt informāciju policijai.

Lai nodrošinātu, ka tiesu iestādes (un iesaistītie profesionāļi) nediskriminē bērnus ar intelektuālās attīstības un psihosociāliem traucējumiem, attiecīgo profesiju pārstāvjiem ir jābūt konkrētām prasmēm. Tās ietver spēju būt elastīgam un spēju noteikt, kāds pielāgojums vai atbalsts varētu efektīvi novērst iespējamu nelabvēlīgu stāvokli