Spēja panākt saikni ar bērniem ar garīga rakstura traucējumiem un viņu uzticēšanos

Ir vairākas atšķirīgas pieejas, ko profesionāļi var izmantot, lai mazinātu spriedzi un palīdzētu bērnam ar garīga rakstura traucējumiem justies brīvāk. Starp tām ir neverbālas darbības un spēles, piemēram motoro spēju darbības, proti, bumbas padošana; spēles ar klučiem; attēlu zīmēšana un stāstu lasīšana utt.. Attiecībā uz komunikatīvākiem bērniem var izmantot nebiedējošus un drošus tematus, piemēram, sarunu par laika apstākļiem vai transportlīdzekli, kādā bērns ieradās uz tikšanos. Abi minētie temati ir atzīti par labu veidu, kā izveidot kontaktu ar bērnu.

Apvienotajā Karalistē veiktā pētījumā (projekts „Izvēle un pārmaiņas”, kurā starp dalībniekiem bija arī 12 jaunieši ar mācīšanās traucējumiem, lai izveidotu kontaktu ar bērniem, izmantoja sociālās un demogrāfiskās informācijas apkopošanu no jauniešiem pirms pirmās nopratināšanas. Šo informāciju apkopoja, izmantojot brošūru „Viss par mani”. Apvienotajā Karalistē Fonds personām ar mācīšanās traucējumiem (Foundation for People with Learning Disabilities) un Cafcass ir sagatavojuši labus šādu brošūru paraugus.

Uzticības veidošanā būtiska nozīme ir arī atbilstošai ķermeņa valodai. Neverbālo signālu nesakritība ar mutisko saziņu, visticamāk, veicinās neuzticēšanos. Ir vairāki atšķirīgi veidi, kā sazināties neverbāli, piemēram, ar sejas izteiksmi, žestiem, pozu un pieskārienu. Atvērta poza un laipna, atbrīvota un smaidoša sejas izteiksme palīdzēs bērnam justies ērtāk. Daži bērni bieži rotaļājas, sēžot uz grīdas. Attiecīgi arī profesionālim varētu būt lietderīgi apsēsties uz grīdas kopā ar bērnu un iesaistīties rotaļā.

Pierādījumi liecina, ka bērni vislabāk spēj komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir labas attiecības. Tādēļ profesionāļiem ir svarīgi attīstīt efektīvas klausīšanās prasmes, jo pretējā gadījumā saziņa var pārtrūkt. Viens no veidiem, kā uzlabot klausīšanās prasmes, ir „aktīvas klausīšanās” trenēšana, kas saistīts ar reaģēšanu uz bērnu sacīto, rezumējot to un īsumā pasakot bērnam, ko, jūsuprāt, viņš vai viņa bija domājis ar sacīto. Tas bērnam dod iespēju jūs izlabot gadījumā, ja bijāt pārpratis sacīto.

Saskaņā ar mozaīkas pieeju bērnus uzskata par „savas dzīves ekspertiem” un paredz apzināt bērnu viedokļus, tos kopīgi apspriežot, izskatot, veidojot un pārskatot.

Kā norādījuši Franklin un Sloper, darbs ar jauniešiem ar mācīšanās traucējumiem un/vai neverbāla saziņa aizņem laiku un nav vienreizējs notikums.  Tādēļ profesionāļiem ir svarīgi saglabāt ar bērnu izveidoto saikni, arī neesot līdzās, ko var panākt, bērnam iedodot kaut ko, kas atgādinās par šo darbinieku, piemēram, fotoattēlu un arī kontaktinformāciju. Šo pieeju nereti izmanto topošie audžu vecāki  pirms bērns pastāvīgi pārceļas uz jaunajām mājām. Līdzīgu pieeju izmanto Ungārijā programmas „Glābšanas riņķis” (life-buoy) ietvaros, ko izstrādājis Bērnu aizsardzības centra (Child Protection Centre) psihologs sadarbībā ar policijas un Baraņas apgabala Primārās aprūpes centra (Primary Care Centre) pārstāvjiem un ar ko saskaņā vecākiem lūdza saviem bērniem iedot mīļāko rotaļlietu, fotoattēlu un kontaktinformāciju, lai mazinātu traumatizējošo ietekmi, kad bērni tiek nošķirti no savām ģimenēm.

Apvienotajā Karalistē sociālie darbinieki, kas palīdzēja policijai nopratināt meiteni ar mācīšanās traucējumiem, kura bija kļuvusi par seksuālas vardarbības pret bērniem upuri, iedeva viņai tālruņa numuru, lai viņa varētu jebkurā laikā sazināties ar šiem darbiniekiem, kad vien vēlētos ar kādu aprunāties, kā arī izveidoja grafiku, lai meitene varētu atzīmēt dienas, kas palikušas līdz nākamajai tikšanās reizei. http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-cambridgeshire-25659042.