Pozitīvas, bezaizspriedumainas attieksmes pret bērnu ar garīga rakstura traucējumiem tiesībām attīstīšana
Meklējot veidus, kā pateikt „jā”
Vienlīdzīgu piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem nav iespējams panākt, ja šajā jomā strādājošajiem profesionāļiem ir aizspriedumaina attieksme pret bērniem ar garīga rakstura traucējumiem. Negatīva attieksme veido pieņēmumus par to, cik pamatotas ir bērnu sūdzības, apsūdzības un atstāstījumi par notikušo; par šo bērnu garīgo spēju piedalīties tiesvedībā; un par viņu kā liecinieku uzticamību. Negatīva attieksme var mudināt profesionāļus pāragri pateikt „nē”, pat pirms viņi ir izskatījuši visas iespējas, kas viņiem ļautu sacīt „jā”.
Ticība bērnu ar garīga rakstura traucējumiem spējām
Ļoti svarīgs sākumpunkts ir ticība bērnu ar garīga rakstura traucējumiem spējām. Kā norādījusi Anglijas Karaliskā prokuratūra (Crown Prosecution Service, CPS):
„(Liecinieku) uzticamību un ticamību var ietekmēt attieksme pret cietušo/ liecinieku. Ja cilvēki ar mācīšanās traucējumiem vai garīgās veselības problēmām tiek uztverti nopietni un uzklausīti, viņi jūtas pārliecinātāki un mazāk nobažījušies un attiecīgi spēj labāk sniegt liecību tiesā.”
Proaktīvi pasākumi
Ir vajadzīgi proaktīvi pasākumi, lai risinātu jautājumu par negatīvu vai aizspriedumainu attieksmi un lai veidotu attieksmi, kāda ir vajadzīga pozitīvas prakses stimulēšanai. Piemēram, WithScotland un Skotijas valdības Ministru darba grupas jautājumos par bērnu aizsardzību un invaliditāti (Ministerial Working Group on Child Protection and Disability) izstrādātais bērnu aizsardzības un invaliditātes resursu kopums ietver vairākus uz faktiem balstītus apgalvojumus, kas paredzēti vispārpieņemtu nepareizu priekšstatu un attieksmes „apgāšanai” attiecībā uz bērnu ar invaliditāti risku tikt pakļautiem vardarbībai un viņu spēju piedalīties tiesvedībā.
|
Mīts |
Fakts |
| Neviens taču nebūs vardarbīgs vai nolaidīgs pret bērnu ar invaliditāti… | Pētījumi liecina, ka bērniem ar invaliditāti ir 3 reizes lielāka iespēja tikt pakļautiem vardarbībai. |
| Bērni ar invaliditāti ir labi aizsargāti, jo ar viņiem strādā daudzi palīdzības sniedzēji… | Tā kā šādi bērni palīdzības saņemšanai, nereti personīgās aprūpes nodrošināšanai, var paļauties uz tik daudziem cilvēkiem, viņi ir pakļauti lielākam riskam, ka kāds ļaunprātīgi izmantos viņu uzticību. |
| Bērni ar invaliditāti nav pievilcīgs upuris pāridarītājiem… | Pāridarītājus nereti motivē vēlme dominēt, un bērnu ar invaliditāti var uzskatīt par īpaši bezpalīdzīgu. |
| Bērnu ar invaliditāti nevar saģērbt labās drānās un palaist sabiedrībā tāpat kā pārējos bērnus… | Saņemot mīlestību un aprūpi, bērni ar invaliditāti var piedalīties sabiedriskajā dzīvē tāpat kā jebkurš cits bērns. |
| Bērniem ar invaliditāti neviens neticēs… un viņi nevarēs liecināt tiesā… | Tā domā daudzi pāridarītāji, bet, saņemot atbilstošu palīdzību un atbalstu, ikviens bērns ar invaliditāti var pastāstīt vai parādīt notikušo. |
| Ja bērns nevar runāt, tad nevar sazināties… | Ir pieejamas ļoti dažādas saziņas sistēmas un aprīkojums, kā arī apmācīti profesionāļi, kas var palīdzēt bērniem sazināties. |
| Nevar taču uzklausīt bērnu ar invaliditāti viedokļus, jo nav pārliecības, ka viņi paustais ir patiešām viņu viedoklis un uzskats… |
ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantā ir skaidri noteikts, ka ikvienam bērnam, ir tiesības paust savu viedokli visos jautājumos, kas viņu skar; un šim viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība. |
| Vardarbībai nav tāda pati ietekme uz bērniem ar invaliditāti… |
Ikviens bērns sāpīgi izjūt uzticības ļaunprātīgu izmantošanu un aizvainojumu. |
Asociācija „Puls” Pernikā, Bulgārijā, kas ir nevalstiska organizācija un strādā ar riskam pakļautiem bērniem un vardarbības ģimenē un cilvēku tirdzniecības upuriem, ir izstrādājusi apmācību, kura vērsta uz attieksmes aizspriedumu maiņu pret bērniem ar garīga rakstura un psiholoģiskiem traucējumiem, kā arī bērniem, kas kļuvuši par noziedzīgu nodarījumu upuriem. Apmācību pasniedz izglītotāju grupas, kurās ir dažādu disciplīnu pārstāvji, proti, policisti, sociālie darbinieki, skolotāji un personas, kas strādā bērnu aizsardzības jomā. Šī apmācība nodrošina vajadzīgās prasmes, lai identificētu vardarbības gadījumus ar bērniem un spētu atšķirt cietušos no pāridarītājiem. Apmācības mērķis ir palielināt iespējas piekļūt tiesību aizsardzības līdzekļiem, vairojot informētību par bērna vajadzībām un tiesībām.
Invaliditātes vienlīdzības apmācība
Profesionāļiem, kas ir iesaistīti bērnu ar garīga rakstura traucējumiem tiesību aizsardzībā un veicināšanā, visticamāk, būtu lietderīgi apgūt invaliditātes vienlīdzības apmācību. Lielbritānijas Neatkarīgas dzīves centrs „Izvēle un tiesības” (Choices and Rights, a British Centre for Independent Living) ir aprakstījis, kā invaliditātes vienlīdzības apmācība atšķiras no invaliditātes informētības apmācības:
„Kopumā invaliditātes informētības apmācībā uzmanību koncentrē uz konkrētiem traucējumiem vai veselības stāvokli un nereti izmanto simulācijas uzdevumus (piemēram, cilvēkus ievieto ratiņkrēslos vai viņiem aizsien acis), lai mudinātu personas bez invaliditātes izprast, kā ir tad, ja ir kāda konkrēta invaliditāte. Izglītotājs šādas apmācības ietvaros var apspriest medicīniskus jautājumus, kas ir saistīti ar konkrēto veselības stāvokli, un runās par tādiem jautājumiem kā uzvedības normas un valoda.
Apmācību pasniegs persona, kam nav personīgas pieredzes kā personai ar invaliditāti.
Savukārt invaliditātes vienlīdzības apmācības ietvaros tiek aplūkots, kā cilvēkus ierobežo sabiedrības uzliktie šķēršļi un attieksme, uzsverot organizācijas lomu, lai likvidētu šos šķēršļus un mainītu attieksmi. Šāda apmācība var ietvert „informētības” elementu, proti, piemēram, klientu apkalpošanu, uzvedības normas un atbilstošu valodu, taču, visticamāk, netiks izmantoti simulācijas uzdevumi, izņemot varbūt vien lai attēlotu konkrētus šķēršļus.
Apmācību vienmēr pasniegs persona, kam ir personīga pieredze kā personai ar invaliditāti.