Piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem
„Piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem” kā akadēmisks priekšmets parasti tiek saistīts ar Cappalletti 20. gadsimta 70. un 80. gados paveikto darbu. Rakstā, ko Cappalletti sagatavoja kopā ar Garth, viņš rakstīja, ka:
„Vārdus „piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem” noteikti nav viegli definēt, taču tie vērš mūsu uzmanību uz diviem tiesību sistēmas pamatmērķiem… Pirmkārt, sistēmai ir jābūt vienlīdz pieejamai visiem; otrkārt, tai ir jānodrošina konkrētajam indivīdam un sabiedrībai taisnīgs rezultāts.”
Cilvēktiesību kontekstā tiesības uz piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem parasti saprot kā koncentrēšanos uz tiesībām piekļūt mehānismiem, kas nodrošina tiesisko aizsardzību saistībā ar konkrētās personas tiesību pārkāpumu, proti, taisnīgiem mehānismiem, kuri nodrošina atbilstīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tādējādi tiesības uz piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem ir sekmējošas tiesības, jo ļauj indivīdam apstrīdēt citu tā tiesību neievērošanu. Kā norādījuši Lord, Guernsey, Balfe, Karr un Flowers (2009. gads) (12.1. punkts):
„Spēja piekļūt tiesību aizsardzības līdzekļiem ir ārkārtīgi svarīga, lai indivīds varētu izmantot visas pārējās cilvēktiesības.”
Līdzīgi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra direktors ir norādījis ka:
„Iespēja izmantot tiesības ir pamattiesību realizēšanas priekšnoteikums. Piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem ir ne tikai tiesības kā tādas, bet ir arī sekmējošas un nostiprinošas tiesības, ciktāl tās ļauj indivīdiem izmantot savas tiesības un saņemt tiesisko aizsardzību. Tādējādi tās nodrošina teorētisku pamattiesību realizēšanos praksē.”
Savukārt Michael Mansfield QC, kā citēts Guardian 2011. gadā, ir norādījis:
„Piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem ir daudz plašāks jēdziens par „piekļuvi tiesām un tiesvedībai”… Šis jēdziens ietver atziņu, ka ikvienai personai ir tiesības uz tiesisko aizsardzību un ka tiesībām, ko nevar īstenot, nav nekādas jēgas. Šeit ir runa par parastu un mazaizsargātu personu aizsardzību un viņu problēmu risināšanu.”
Balstīšanās uz cilvēktiesību standartiem
Termins „piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem” nebija sastopams pašos pirmajos ANO vai Eiropas Padomes cilvēktiesību līgumos. Šis jēdziens izriet no tiesībām uz vienlīdzību likuma priekšā (kas atzītas, piemēram, ANO 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā). Un tas balstās uz konkrētākām atsaucēm cilvēktiesību deklarācijās un līgumos, proti, uz tiesībām uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu (piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 1. punkts); Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants; un ES Pamattiesību hartas 47. pants); uz tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību (piemēram, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pants; Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. panta 3. punkts; Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. pants; un ES Pamattiesību hartas 47. pants); un uz tiesībām uz konkrētām garantijām un atbalstu krimināltiesību kontekstā (piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 2.–7. punkts; Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. un 3. punkts; un ES Pamattiesību hartas 49. un 50. pants).
Termins „piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem” nebija tieši nostiprināts nevienā ANO vai Eiropas cilvēktiesību dokumentā līdz 2000. gadā tika pieņemta ES Pamattiesību harta. Minētās hartas 47. pantā kopā ar tiesībām uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu un efektīvu tiesisko aizsardzību ir noteikts, ka:
„Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.”
Piekļuves tiesību aizsardzības līdzekļiem nozīme ir turpinājusi palielināties. ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām tam veltīts viss 13. pants. Šajā konvencijas pantā jēdziens „piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem” ir aprakstīts plašāk, tādēļ ir vērts citēt visu panta tekstu, proti:
„1. Dalībvalstis nodrošina efektīvu tiesas pieejamību personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem, tostarp nodrošinot procesuālus un vecumam atbilstošus pielāgojumus, lai atvieglotu viņu kā tiešu un netiešu procesa dalībnieku, tostarp kā liecinieku, lomu visās tiesvedības stadijās, tostarp izmeklēšanas un citās pirmstiesas stadijās.
2. Lai sekmētu efektīvu tiesas pieejamību personām ar invaliditāti, dalībvalstis veicina atbilstošu apmācību darbiniekiem, kas strādā tiesu administrācijas jomā, tostarp policijas un cietumu personālam.”
ANO Konvencijā par bērna tiesībām ir sīki atrunāti noteikumi par bērnu tiesībām saistībā ar kriminālprocesiem (40. pants). Turklāt konvencijā ir atzīts, ka bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, jābūt tiesībām to brīvi paust, tostarp tiekot uzklausītam jebkādā ar viņu saistītā tiesvedībā (12. pants). Uzsvars uz līdzdalību saistībā ar bērna nošķiršanu no vecākiem atspoguļojas arī 9. panta 2. punkta prasībā, proti, ka jebkurā tiesvedībā „visām ieinteresētajām pusēm tiek dota iespēja piedalīties un izteikt viedokli”.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām un ANO Konvencija par bērna tiesībām ir galvenie starptautiskie standarti, kas attiecas uz bērnu ar garīga rakstura traucējumiem piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem. Minētie dokumenti ir arī svarīgs virziena rādītājs Eiropas un valstu standartiem. Taču to nozīmi nevar pilnvērtīgi izprast, nepieminot to interpretāciju (piemēram, ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas un ANO Bērnu tiesību komitejas vispārējie komentāri un noslēguma secinājumi). Turklāt Eiropā bērnu ar garīga rakstura traucējumiem piekļuves tiesību aizsardzības līdzekļiem standarti ir noteikti arī Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dokumentos un vadlīnijās. Sevišķi nozīmīgas Eiropas Padomes vadlīnijas par bērnu piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem ir ietvertas Pamatnostādnēs par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu. Starptautiskie un Eiropas cilvēktiesību standarti (un saistītās vadlīnijas), kas attiecas uz bērnu ar garīga rakstura traucējumiem piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem, ir detalizēti aplūkoti šī Projekta 2. darbplūsmas ziņojumā, kā arī daudzos citos avotos, kuri uzskaitīti bibliogrāfijā.
Kā tas skar bērnus ar garīga rakstura traucējumiem tiesvedības kontekstā?
Saistībā ar piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem bērni tāpat kā pieaugušie ar garīga rakstura traucējumiem sastopas ar dažādiem šķēršļiem. Piekļuves tiesību aizsardzības līdzekļiem šķēršļi, ar ko sastopas bērni ar garīga rakstura traucējumiem, nereti sastāv no vairākiem elementiem. Šādi šķēršļi un to raksturs ir detalizēti aplūkoti 2. darbplūsmas ziņojumā, kur tiek analizēts, kā situācijas 10 ES dalībvalstīs atbilst starptautiskajiem un Eiropas standartiem.