Efektīva un atbilstīga datu aizsardzība

ANO Konvencijas par bērna tiesībām (UNCRC) 16. pantā ir noteikts, ka ir jāņem vērā bērna tiesības uz privātumu. UNCRC 40. pantā ir tieši prasīts, ka kriminālprocesa ietvaros visos tiesvedības posmos ir jāievēro bērna tiesības uz privātumu. Savukārt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 22. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāaizsargā visas personas ar invaliditāti, tostarp bērni ar garīga rakstura traucējumiem, pret nelikumīgiem vai patvaļīgiem privātuma traucējumiem.

Papildus šiem plašajiem starptautiskajiem standartiem Eiropas Savienība (ES) ir izstrādājusi sīkākas norādes par to, kā jārīkojas ar personas informāciju un kā tā jāglabā un jāpublisko. ES datu aizsardzības normas ir noteiktas ES Direktīvā 95/46/EK un ES Direktīvā 2002/58/EK. Plašāka informācija par šiem standartiem ir pieejama Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras Rokasgrāmatā par Eiropas datu aizsardzības tiesību aktiem.

ES Direktīvā 95/46/EK personas dati ir definēti kā „jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu („datu subjektu”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus;”. ES izveidotā darba grupa ir arī sagatavojusi atzinumu par bērnu personas datu aizsardzību saskaņā ar šo direktīvu. Atzinumā bērna intereses ir noteiktas kā primārais apsvērums, konstatējot, ka „tā kā bērns ir nenobriedusi persona, viņš ir neaizsargāts, kas ir jākompensē ar atbilstīgu aizsardzību un aprūpi. Turklāt bērna tiesības uz attīstību var pienācīgi izmantot vienīgi ar citu struktūru un/vai cilvēku palīdzību vai aizsardzību’’. Šajā atzinumā ir arī aplūkotas konkurējošās intereses, kas pastāv saistībā ar bērna tiesību uz privātumu atzīšanu, vienlaikus veicinot bērna intereses.

Gaidāms, ka 2015. gadā ES pieņems jaunus datu aizsardzības noteikumus. Ierosinātajā direktīvā ir izmainīta bērna definīcija, lai labāk atspoguļotu ANO Konvenciju par bērna tiesībām, un paredz, ka jebkādai saziņai ar bērnu par viņa vai viņas datiem ir jānotiek skaidrā, bērnam viegli saprotamā valodā. Ja šī jaunā direktīva tiks pieņemta, būs arī noteikta prasība par vecāku piekrišanas saņemšanu pirms varēs apstrādāt bērnu, kas jaunāki par 13 gadiem, datus.

Starptautiskajās plašsaziņas līdzekļu organizācijās un bērnu tiesību organizācijās ir pieņemtas skaidras pamatnostādnes attiecībā uz informāciju par bērniem, ko drīkst izmantot ziņu publicēšanā. Starptautiskajai Žurnālistu federācijai (SŽF) ir vairākas noteicošas pamatnostādnes par žurnālistu pienākumu aizsargāt bērnu datus. Šīs pamatnostādnes paredz, ka žurnālistiem ir „jāvairās vizuāli vai citādi atklāt bērnu identitāti, ja vien tas nepārprotami nav sabiedrības interesēs”. SŽF ir arī uzsvērusi, ka ir svarīgi neatklāt cietušu bērnu identitāti, it sevišķi, kad žurnālisti ziņo par notikumiem. Dažas valstis, piemēram, Apvienotā Karaliste, ir šos principus kodificējušas tiesību aktos. Apvienotajā Karalistē tiesa var pieprasīt nodrošināt, lai nekāda informācija nevarētu tikt izmantota, lai identificētu personu, kas ir jaunāka par 18 gadiem un ir iesaistīta kriminālprocesā.

Bērnu datu aizsardzība citos kontekstos, piemēram, aizturēšanas centros vai skolās, nereti ir saistīta ar citiem un specifiskiem apsvērumiem, kas ir izklāstīti starptautiskajās vai Eiropas pamatnostādnēs. Šie konteksti ir sevišķi būtiski bērniem ar garīga rakstura traucējumiem.

ANO ir izstrādājusi noteikumus par rīcību attiecībā uz bērniem, kam atņemta brīvība, un šie noteikumi arī ietver normas par datu aizsardzību un privātumu. Noteikumi paredz privātumu saistībā ar saziņu starp bērnu un viņa vai viņas juridisko pārstāvi, un bērna ģimeni. Tāpat noteikumi paredz, ka profesionāļiem, kuri strādā jauniešu aizturēšanas centros, ir „jāaizsargā visa konfidenciālā informācija, kas attiecas uz jauniešiem vai viņu ģimenēm un kas iegūta darba pienākumu pildīšanas rezultātā”. Arī ANO Bērnu fonds (UNICEF) ir sagatavojis politikas analīzes dokumentu {link to bibliography 1.3.6 Carolyn Hamilton Guidance for Legislative Reform on Juvenile Justice}, kurā aplūkots šis jautājums, kā arī datu aizsardzība kriminālprocesa laikā.

Tiesvedībā iesaistītiem bērniem ir jānodrošina īpašas tiesības uz privātumu visa procesa laikā. Tiesvedībā iesaistītu pieaugušo gadījumā tas tā nav. UNICEF vadlīnijās {link to bibliography 1.3.6 Carolyn Hamilton Guidance for Legislative Reform on Juvenile Justice} ir norādīts, ka ir vajadzīgi tiesību akti un noteikumi, lai īstenotu šīs tiesības. Dokumentā valstis tiek aicinātas pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz valstij atklāt jebkādu informāciju par bērniem, kura būtu pretrunā tiesību aktiem un novestu pie šādu bērnu identitātes atklāšanas. Tāpat tiek aicināts pieņemt tiesību aktus, kas aizliegtu plašsaziņas līdzekļiem sniegt jebkādu informāciju, kura var potenciāli novest pie šādu bērnu identitātes atklāšanas.

ES darba grupas atzinumā ir izklāstīti konkrēti politikas apsvērumi par bērnu datu koplietošanu skolas vides kontekstā. Atzinumā noteikts, ka skolām ir jāinformē bērns (datu subjekts) par to, kas ir datu pārzinis, kādēļ viņa vai viņas dati tiek apkopoti un cik ilgi dati tiks turēti. Saistībā ar bērniem ar garīga rakstura traucējumiem atzinumā ir norādīts, ka dati, kam jāgarantē paaugstināta drošības pakāpe, ir informācija par personu ar invaliditāti medicīnisko aprūpi un speciālo izglītību.

Lai gan bērniem ir tiesības uz privātumu un datu aizsardzību, šīs tiesības nav absolūtas. Ir vispārēji atzīts, ka informāciju par bērnu drīkst koplietot, ja tas ir bērna vislabākajās interesēs. Saskaņā ar direktīvas 29. pantu izveidotās darba grupas atzinumā ir norādīts, ka ir iespējami gadījumi, ka bērna intereses ir svarīgākas par bērna tiesībām uz privātumu:

„Tas it sevišķi attiecas uz medicīniskiem datiem, ja, piemēram, jauniešu labklājības dienestam ir vajadzīga attiecīgā informācija nolaidības vai vardarbības pret bērniem gadījumos. Līdzīgi skolotājs/-a var atklāt bērna personas datus sociālajam darbiniekam, lai vai nu fiziski, vai psiholoģiski aizsargātu bērnu. Ārkārtējos gadījumos bērna vislabāko interešu princips var arī būt pretrunā prasībai par bērna juridiskā pārstāvja piekrišanas saņemšanu. Arī šajā gadījumā primāras ir bērna vislabākās intereses – piemēram, ja ir runa par bērna garīgo vai fizisko neaizskaramību.”

Katrā valstī atšķirsies veidi, kā šis līdzsvars tiek panākts, tādēļ ir svarīgi, lai profesionāļiem būtu pieejama precīza informācija par viņu valsts datu aizsardzības un privātuma tiesību aktiem.

Jautājums par vecāku iesaistīšanos gadījumā, kad bērns ir iesaistīts administratīvā procesā, civilprocesā vai kriminālprocesā, ir sarežģīts. Eiropas Padomes pamatnostādnēs ir noteikts, ka bērna vecāki ir jāinformē, par to, ka bērns ir apcietināts un par apcietināšanas iemeslu, kā arī jālūdz ierasties policijas iecirknī. Katrā valstī var atšķirties tiesību aktu nosacījumi attiecībā uz to, vai vecākam ir jāpiedalās bērna, kas ir cietis, sniedz liecību vai tiek apsūdzēts, nopratināšanā vai nē. Eiropas Padome arī norāda, ka bērniem jābūt tiesībām uz juridisku pārstāvību un ka viņi ir jāuzskata par „pilntiesīgiem klientiem ar savām tiesībām”.

UNCRC Vispārējā komentārā Nr. 10 ir ieteikts vecākiem piedalīties tiesvedībā, bet arī aicināts būt piesardzīgiem un neiesaistīt vecākus lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī norādīts, ka dažreiz bērna vislabākajās interesēs var būt vecāku neiesaistīšana tiesvedībā. Saskaņā ar Eiropas Padomes pamatnostādnēm un ANO Konvenciju par bērna tiesībām juridisko un tiesībaizsardzības jomas profesiju pārstāvjiem ir jājautā bērnam, vai viņš vai viņa vēlas, lai vecāki piedalītos nopratināšanā un visā tiesvedībā, ja bērns ir iesaistīts kā cietušais, liecinieks vai apsūdzētais.

Ir svarīgi, lai profesionāļu rīcībā būtu precīza informācija par datu aizsardzības un privātuma tiesību aktiem un to, kā šie tiesību akti attiecas uz bērniem ar garīga rakstura traucējumiem, lai šiem bērniem nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesību aizsardzības līdzekļiem. Dažas no svarīgākajām prasmēm, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu efektīvu un pienācīgu datu aizsardzību, ietver spēju ņemt vērā bērna viedokli, nosakot, kādu informāciju bērns vēlas atklāt, spēju pienācīgi piemērot „bērna vislabāko interešu” principu saistībā ar informācijas par bērnu atklāšanu un izpratni par līdzsvaru starp vecāku tiesībām un bērna tiesībām saistībā ar vecāku iesaistīšanu civilprocesā, kriminālprocesā vai administratīvā procesā, kurā iesaistīts bērns ar garīga rakstura traucējumiem.