Pieejamība
„Pieejamība” ir ikdienā plaši izmantots termins, piemēram, „pieejamas labierīcības”. Nereti pieejamība ir saistīta ar fizisko vidi, kam var piekļūt personas ar fizisku invaliditāti. Tomēr šā termina nozīme ir daudz plašāka par fizisko vidi un attiecas arī uz citām dzīves jomām. Piemēram, šis termins attiecas uz aprīkojumu un informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), uz rakstveida materiāliem (kas nebūs pieejami neredzīgām personām, ja tie ir drukātā formātā, vai personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem, ja tie ir sagatavoti sarežģītā valodā) un uz saziņu (kas, piemēram, nebūs pieejama nedzirdīgām personām, ja tā ir mutiska saziņa).
Balstīšanās uz cilvēktiesību standartiem
a) ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām attiecīgie noteikumi
Pieejamība ir vispārējs princips, uz ko ir balstīta ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Šis princips ir noteikts konvencijas 3. pantā.
Turklāt ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) bija pirmais cilvēktiesību līgums, kurā tika atzītas tiesības uz pieejamību (9. pants). Šā konvencijas panta teksts ir apjomīgs un sākas ar vārdiem:
„Lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai vienlīdzīgi ar citiem nodrošinātu personām ar invaliditāti pieeju fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, un citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan lauku rajonos.”
Vadlīnijas par šo novatorisko pantu ir sniegusi ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja savā Vispārējā komentārā Nr. 2 (2014. gads).
——-
b) Vispārējais komentārs Nr. 2
Saskaņā ar minētā dokumenta 13. punktu:
„Pieejamība būtu jānodrošina visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no traucējumu veida un bez jebkādas diskriminācijas rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības … dzimuma vai vecuma dēļ” un „būtu it sevišķi jāņem vērā personu ar invaliditāti dzimuma un vecuma perspektīvas.”
Vispārējā komentārā Nr. 2 ir skaidri norādīts, ka uz esošo preču un infrastruktūras pieejamību attiecas atšķirīgi apsvērumi salīdzinājumā ar tiem, kuri attiecas uz jaunām precēm un infrastruktūru. Saskaņā ar 14. punktu:
„Šķēršļi, kas ierobežo piekļuvi sabiedrībai paredzētiem vai pieejamiem objektiem, telpām, precēm un pakalpojumiem, tiks pakāpeniski likvidēti, to darot sistemātiski un, galvenais, nepārtraukti uzraugot šo procesu, lai panāktu pilnīgu pieejamību.”
Savukārt attiecībā uz jaunām precēm un infrastruktūru ir jānodrošina, lai tie jau no paša sākuma būtu pieejami.
Prasība nepieļaut diskrimināciju pārklājas ar prasību nodrošināt pieejamību. Pieejamības trūkums dažreiz (bet ne vienmēr) ir UNCRPD 5. pantam pretrunīga diskriminācija.
Cilvēki mēdz saistīt jēdzienus „saprātīgs pielāgojums” un „pieejamība”. Taču tās tomēr ir atšķirīgas prasības. Saprātīgs pielāgojums ir pienākums ieviest pielāgojumus, lai novērstu nelabvēlīgāku stāvokli kādai konkrētai personai, savukārt pieejamība ir pienākums nodrošināt, ka saziņa, informācija, fiziskā vide utt. ir izstrādāta tā, lai būtu pieejama visām personām ar invaliditāti.
Kā tas skar bērnus ar garīga rakstura traucējumiem procesuālo darbību kontekstā?
Pieejamībai ir acīmredzami būtiskāka nozīme personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem (tostarp bērniem un jauniešiem) nekā personām ar psihosociāliem traucējumiem. It sevišķi tas attiecas uz informāciju un saziņu, kas ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi tiesu sistēmas kontekstā. Tas atzīts turpmāk norādītajos citātos no Vispārējiem komemtāriem Nr. 2:
„Bez piekļuves informācijai un saziņai var tikt būtiski mazināta un ierobežota personu ar invaliditāti domas un vārda brīvība, kā arī daudzas citas pamattiesības un pamatbrīvības. Tādēļ konvencijas 9. panta 2. punkta f) un g) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina dažādi palīgi un starpnieki, … jāveicina citi atbilstoši palīdzības un atbalsta veidi personām ar invaliditāti, lai tām nodrošinātu informācijas pieejamību, un jāveicina jauno informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un sistēmu, tostarp interneta, pieejamību personām ar invaliditāti, piemērojot obligātus pieejamības standartus. Informācijai un saziņai jābūt pieejamai viegli uztveramā formātā, kā arī augumetatīvās saziņas un alternatīvās saziņas formātos personām ar invaliditāti, kuras izmanto šādus formātus, saziņas veidus un metodes.” (21. punkts)
„Nevar tikt nodrošināta efektīva piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem, ja … to sniegtie pakalpojumi, informācija un saziņa nav pieejama personām ar invaliditāti (13. pants). „Drošajām mājām” un atbalsta pakalpojumiem un procedūrām ir jābūt pieejamiem, lai personas ar invaliditāti, it sevišķi sievietes un bērnus, efektīvi un lietderīgi aizsargātu no vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas un ekspluatācijas.” (16. pants)
Prasmes
Pieejama informācija un saziņa bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem būs saistīta ar informācijas nodrošināšanu viegli uztveramā formātā un ar dažādu palīgmateriālu, piemēram, attēlu un figūru, izmantošanu. Tiesu sistēmas organizācijām būtu proaktīvi jāplāno un jānodrošina attiecīgu materiāli pieejamība, lai darbinieki tos varētu izmantot, tiklīdz rodas šāda nepieciešamība.
Turklāt tiesu sistēmas profesionāļiem, kas var saskarties vai kam, iespējams, būs jāsniedz informācija bērniem ar garīga rakstura traucējumiem, jābūt apmācītiem darbā ar šādiem palīgmateriāliem un alternatīvās komunikācijas metodēm, kā arī jābūt zinošiem par situācijām, kad tos izmantot. Tam nepieciešama apmācība.