Invaliditāte un bērnība – mijiedarbība

Invaliditāte un invaliditātes sociālais modelis

„Invaliditātes” jēdziens kā tāds ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) nav definēts. Taču konvencijas 1. pantā ir ietvertas norādes attiecībā uz šo terminu. Saskaņā ar minēto pantu:

„Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.”

Būtiska ir atsauce uz „traucējumu” un „šķēršļu” „mijiedarbību”. Tādējādi tiek atzīts, ka atstumtību no sabiedrības neizraisa tikai personas „traucējumi”. To rada šķēršļi, ar kuriem šāda persona sastopas. Šo pieeju parasti sauc par „sociālā modeļa” pieeju invaliditātei.

Invaliditātes sociālo modeli izstrādāja Mike Oliver 20. gadsimta 80. gados, lai izveidotu ietvaru, kas būtu piemērotāks personu ar invaliditāti vajadzībām. Sociālais modelis atzīst, ka personu ar invaliditāti neierobežo šīs personas atšķirības vai „traucējumi”, bet gan sabiedrības radītie šķēršļi, kuri personu ierobežo un tādējādi rada „invaliditāt”. Sociālais modelis ir patiešām lietderīgs ietvars, jo uzsvars tiek likts uz valdību un sabiedrību, lai tās grozītu un pielāgotu tiesību aktus, politikas dokumentus, struktūras un praksi tā, lai tie būtu iekļaujoši un pieejami, nevis uz personu, kam ir fiziski, maņu, kognitīvi vai citi „traucējumi”, prasot tai pielāgoties vai pretējā gadījumā palikt atstumtai.

Sociālais modelis tika izstrādāts kā pretstats invaliditātes medicīniskajam modelim, ko nereti izmanto valdības un pakalpojumu sniedzēji. Medicīniskajā modelī uzsvars ir uz traucējumu vai hronisku slimību kā galveno problēmu, un visas tā pieejas un „risinājumi” balstās uz traucējuma novēršanu vai panākšanu, ka persona ar invaliditāti pielāgojas konkrētajam šķērslim, nevis uz šķēršļa risināšanu. Medicīniskajā modelī bieži pieņem, ka persona ar invaliditāti nav normāla persona, un tas var novest pie paternālistiskas pieejas pakalpojumiem, ko sniedz personām ar invaliditāti, un sekmēt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret personām ar invaliditāti.

Avots: Ar invaliditāti saistītas diskriminācijas likums – Paraugprakses resursu komplekti izglītojamiem no Demokrātijas, invaliditātes un sabiedrības grupas resursu komplekta taksometru vadītājiem (2002. gads).

Sociālā modeļa skaidrojums par šķēršļiem, ar ko sastopas personas ar invaliditāti

Bērnība, bērna balss un vislabāko interešu princips

Cilvēktiesību dokumentu kontekstā „bērns” saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām (UNCRC) 1. pantu ir „ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība neiestājas agrāk”.

Lai gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos bērniem nav noteikta ar pieaugušajiem vienlīdzīga rīcībspēja, tas nenozīmē, ka bērna viedoklis nav no svara. UNCRC ir noteikts, ka bērnu viedoklis ir jāņem vērā visos lēmumos, kas viņus skar, atbilstoši bērna vecuma un brieduma pakāpei. UNCRC 12. pants nodrošina, ka „bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei”. Tas attiecas uz „visiem jautājumiem, kas viņu skar”.

Taču bieži ir jāpanāk līdzsvars starp bērna viedokli un bērna vislabākajām interesēm. Bērna vislabāko interešu jēdziens ir atrunāts UNCRC 3. pantā, kur noteikts, ka „visās darbībās … neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes … primārajam apsvērumam jābūt bērna vislabākajām interesēm”.

Tāpat UNCRC ir atzītas bērna pašpārstāvības spējas savu tiesību izmantošanā (5. un 14. pants). ANO Bērnu fonds (UNICEF) ir izdevis detalizētu ziņojumu, kurā skaidrota „bērna pašpārstāvības spēju attīstība”. Pārfrāzējot minētajā ziņojumā aprakstīto – valsts un tās lēmumu pieņēmēju pienākums ir izstrādāt politikas dokumentus, tiesību aktus un prakses, kas ļautu bērniem izmantot savas tiesības. Bērna pašpārstāvības tiesības nevajadzētu izmantot, lai bērniem atņemtu viņu tiesības.

Ir svarīgi izprast, kā bērna viedoklim būtu jāietekmē tas, kas tiek noteikts kā viņa vai viņas labākās intereses. Michael Freeman savā darbā ir plaši aplūkojis bērna tiesības; kā panākt līdzsvaru starp vislabākajām interesēm un bērna viedokli; un kā novērtēt „pašpārstāvības spējas”, proti, viņš ir norādījis, ka „Šim jautājumam nav ne vienkāršas atbildes, ne vienkārša risinājuma. Taču noteikti ir jāliek mazāks uzsvars uz to, ko šie gados jaunie cilvēki zina, citiem vārdiem sakot, ir mazāk jārunā par zināšanām un izpratni un vairāk jārunā par to, kā bērnu pieņemtie lēmumi veicina viņu mērķus un atbilst viņu vērtību sistēmai”. Galvenais, Michael Freeman norāda, ka, nosakot bērna vislabākās intereses, bērna viedoklis ir rūpīgi jāapsver, pirms tiek pieņemts lēmums to neņemt vērā vai noraidīt.

UNCRPD 3. pantā (kur noteikti konvencijas vispārējie principi) ir noteikta „cieņa pret bērnu ar invaliditāti spēju attīstību…”. Savukārt UNCRPD 7. pantā ir noteikts, ka „visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem ar invaliditāti, galvenajam apsvērumam jābūt bērna vislabākajām interesēm”.

Bērni ar invaliditāti kā grupa

Bērnu ar invaliditāti tiesības ir tieši minētas divos būtiskos starptautiskos līgumos, proti, ANO Konvencijā par bērna tiesībām (UNCRC) un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD).

UNCRC ir detalizēti noteiktas visiem bērniem (ar invaliditāti un bez tās) piemērojamās cilvēktiesības un, īstenojot UNCRC paredzētās tiesības, ir aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ. Bērni ar invaliditāti konkrēti minēti UNCRC 23. pantā. Šis pants nosaka, ka bērniem ar invaliditāti „jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas ļauj saglabāt pašcieņu, palīdz uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņu iespējas … piedalīties sabiedrības dzīvē”.

UNCRPD preambulas r punktā ir atsauce uz UNCRC. UNCRPD 7. pantā ir tieši minēti bērni ar invaliditāti, un valstis tiek aicinātas īstenot „visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni ar invaliditāti … pilnībā izmanto visas cilvēktiesības un pamatbrīvības”. UNCRPD 24. pantā ir noteikta vienlīdzīga piekļuve bezmaksas obligātajai pamatizglītībai un vidējai izglītībai, kā arī piekļuve iekļaujošai izglītībai.

UNCRPD 4. pantā par vispārējām saistībām saskaņā ar UNCRPD ir noteikts, ka bērni ar invaliditāti ir jāiesaista un to viedoklis ir jāņem vērā tādu tiesību aktu un politikas dokumentu izstrādē un īstenošanā, kas attiecas uz personām ar invaliditāti. UNCRPD 7. panta 3. punktā dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka „bērniem ar invaliditāti … ir tiesības brīvi paust savu viedokli par visiem ar viņiem saistītajiem jautājumiem, viņu uzskatus pienācīgi ņemot vērā atbilstoši viņu vecumam un briedumam”. Minētajā pantā ir noteiktas bērna tiesības saņemt palīdzību sava viedokļa paušanai atbilstoši viņa vai viņas invaliditātei un vecumam.

UNCRPD 13. pantā, kur noteikta personu ar invaliditāti vienlīdzīga un efektīva piekļuve tiesību aizsardzības līdzekļiem, ir aicināts nodrošināt vecumam atbilstošus pielāgojumus, lai atvieglotu šo piekļuvi. Brošūrā „Redzi mani, dzirdi mani” ir sniegtas lietderīgas norādes un ierosinājumi par to, kā izmantot UNCRPD, lai sekmētu bērnu ar invaliditāti tiesības.

Bērniem ar invaliditāti ir divas savstarpēji saistītas identitātes, proti, viņi ir bērni un viņi ir personas ar invaliditāti. Tādējādi šķēršļi, ar kuriem viņi sastopas, var atšķirties no tiem, ar kādiem saskaras bērni bez invaliditātes un pieaugušie ar invaliditāti. Ir svarīgi atzīt bērnu ar invaliditāti pieredzes specifiku, proti, šī pieredze var atšķirties no bērnu bez garīga rakstura traucējumiem un pieaugušo ar garīga rakstura traucējumiem pieredzes. Šis jēdziens tiek saukts par mijiedarbību, kam uzmanību pievērsa Kimberle Crenshaw darbs, kurā autore aplūkoja rases un dzimuma mijiedarbību. Viņa norāda, ka: „Apzinoties mijiedarbību, mēs varam labāk atzīt un apzināt atšķirības mūsu vidū un apspriest veidus, kā šīs atšķirības ņemt vērā grupu politikas izstrādē”. Minesotas universitātes Cilvēktiesību centra Jā! (University of Minnesota’s Human Rights. Yes!) rokasgrāmatā ir ietverta lietderīga nodaļa, kurā aplūkota bērnības identitātes mijiedarbība ar invaliditātes identitāti un bērnu ar invaliditāti konkrētās vajadzības.

Lai gan šeit uzsvars likts uz bērnības un invaliditātes mijiedarbību, ir svarīgi atzīt, ka bērnība un invaliditāte nav vienīgās raksturīgās īpašības vai identitātes, kas piemīt indivīdam, un ka var nākties ņemt vērā arī citas identitātes, lai pilnvērtīgi apzinātos pieredzi vai šķēršļus, ar kādiem saskaras šīs personas. Piemēram, bērnam ar garīga rakstura traucējumiem būs arī tādas raksturīgas īpašības vai identitātes, kas saistītas ar rasi, etnisko grupu, reliģisko identitāti, romu vai nomadu identitāti, lesbiešu, geju, biseksuāļu vai transpersonas vai dzimuma identitāti.

Tiesību akti un programmas nereti ir izstrādāti, koncentrējoties vai vēršoties uz jautājumiem, kas saistīti vai nu ar bērniem, vai personām (pieaugušajiem) ar invaliditāti. Taču tiesību akti un programmas, kas ierobežoti koncentrējas tikai uz savu mērķa grupu, var būt nepietiekami visaptveroši, lai risinātu šķēršļus, ar kuriem sastopas bērni ar garīga rakstura traucējumiem. Piemēram, tiesību akts, kas procesuālo darbību ietvaros ļauj bērnam liecināt atbilstoši bērna „pašpārstāvības spēju attīstībai”, var tikt interpretēts tā, ka bērns ar garīga rakstura traucējumiem tiek „diskvalificēts” un viņam vai viņai neļauj liecināt. Tiesneši var atteikties uzklausīt liecības, ko sniedz bērni, kuri jaunāki par 7 gadiem, jo uzskata, ka šādi bērni, kam ir mazāk par 7 gadiem, nav spējīgi liecināt. Abas prakses var būtu pretrunā UNCRC un UNCRPD noteiktajiem principiem un tiesībām. Kā norādīts UNICEF ziņojumā par bērna pašpārstāvības spēju attīstību: „Ir svarīgi uzsvērt, ka bērnu tiesību izmantošana nav atkarīga no spējas pildīt uzdevumu vai no konkrēta vecuma sasniegšanas”.

Profesionāļiem, kas strādā vai kas savā darbā var saskarties ar bērniem ar garīga rakstura traucējumiem, sniedzot (juridiskos, sociālos vai veselības aprūpes) pakalpojumus, ir būtiski ņemt vērā bērna individuālās vajadzības. Vislabāk tas izdarāms, jautājot bērnam pašam, kāds atbalsts viņam vai viņai ir vajadzīgs (ja vispār ir). Lietderīgu informāciju var arī sniegt ģimenes locekļi vai aprūpētāji, kas bērnu labi pazīst, bet nedrīkst pieļaut, ka ģimenes locekļu un aprūpētāju viedokļi kļūst primārāki salīdzinājumā ar bērna viedokli.

• Izpratne par mijiedarbības izraisīta nelabvēlīga stāvokļa iespējamām sekām.
• Izpratne par līdzsvaru starp bērna tiesībām, uz vislabākajām interesēm balstītu pieeju un bērna pašpārstāvības spēju attīstību.
• Izpratne par invaliditātes sociālā modeļa ietekmi un nepieciešamību atpazīt un likvidēt šķēršļus.